Pārdomas par perfektu izskatu


Mani fascinē 50-to gadu dzīvesstils, tai skaitā mode, veids, kā tika organizēta dzīve, mašīnas un viss cits, kas piederas šiem gadiem. Kaut kur dzirdēju, ka piecdesmito gadu sieviešu apģērbu mode ir bijusi vissievišķīgākā no visiem mums zināmajiem periodiem. Es piekrītu. Vakar noskatījos 1958.gadā uzņemto filmu “Kaķis uz nokaitēta skārda jumta”. To, pēc Tenesija Viljamsa. Ar Lizu Teilori. Viņa tai filmā ir tik sievišķīga, tik perfekta. Blūzīte un svārki. Zeķes ar vīlēm. Apakšsvārki. Frizūra. Skaisti.

Un tad es iedomājos, kas notiktu, ja es saģērbtos tā kā Liza. Sviests kaut kāds. Zeķes ciestu jau sperot kāju laukā no istabas, jo man ir suns, kas nezin, ko nozīmē vārds “NELEC!!!!!”. Viņa, tas ir, sune, lec un smērē un dažkārt arī plēš drēbes. Un viņa ir liela (vilks ar kaukāzieti ražojuši, varu pačukstēt). Pēc cīņas ar sniega lāpstu un pašu sniegu, lai attīrītu kaut drusku teritorijas mašīnas priekšā, ar vēlmi tikt laukā no sētas, blūzīte sen vairs nebūtu svārkos, bet tās stūri plivinātos, kā sajukuša putna spārni, zeķu vīles būtu apvijušās ap kājām trakā serpentīna dejā, mati izspūruši un ģīmis sarkans. Par sasvīdušām padusēm nemaz neizteikšos.

Ja nu es visu mēģinātu labot – blūzi sabāzīt atpakaļ svārkos, zeķes uzvest uz taisna ceļa, un ģīmi atvēsināt, tad ar to nekas nebūtu līdzēts. JO. Man ir bērns, kas jāved uz dārziņu, un katra mamma, kas kaut reizi dzīvē ir vedusi knēveli uz dārziņu, zin, ko nozīmē tupus rāpus, nosvīdušai, ar cepuri uz acīm un skropstu tušu zem acīm, ziemas laikā, kad sīkais un pati mamma ir noģērbti uz to biezāko, ložņājot gar miniatūrām liliputu mēbelītēm, mēģināt šamējo noģērbt un atkal apģērbt. Un ja vēl šamējam ir uznācis niķis un negribēšana un gar zemi krišana, tad tas ir pārbaudījums, uz kuru tikai retais tēvs ir spējīgs.

Nu – pēc tam vēl veikali, malkas nešana (dažkārt arī skaldīšana), kurināšana, kartupeļu mizošana un poda tīrīšana, un vēl vesels lērums darbu, kas pārvelk treknu svītru elegantam izskatam.

Nē, protams, ir sievietes, kas nesvīst, nesmērē drēbes, kuru bērni ir audzināti un suņi klausīgi un vīri, kas pēc naktsmaiņas nevis guļ un ļauj sievai pašai cīnīties ar kupenām, bet lec ārā no gultas, rauj kājās bikses un pakalpīgi noņem katru smagumiņu no sievas pleciem. Sievietes, kas vienmēr ir perfektas un kā likums nav ar ruļļiem matos un izstaipītām pidžamas biksēm kājās, kad pie vārtiņiem klauvē pastnieks. Sievietes, tādas kā Brī no “Bīstamajām mājsaimniecēm”.

BET. Man vienalga patīk šis laikmets un patīk skatīties uz Brī un domāt, ka kādreiz (nezinu tikai kad tieši) es arī uz pastnieka klauvējienu izpeldēšu ar nevainojamu frizūru un labākajā blūzītē un svārkos.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *