Veselība

Pēdējā laikā daudz sanāk runāties ar cilvēku, kas dzīvei pieiet ļoti konstruktīvi, visu cenšoties saprast un izzināt pats. Pie kam šim cilvēkam ir veterinārārsta izglītība (tātad sapratne par to, kā kopumā funkcionē dzīvs organisms) un vēlme un saprašana kaites un slimības ārstēt, pielietojot veselo saprātu, tātad – akli nesekojot ārstu izrakstītām receptēm un rekomendācijām, bet ieklausoties sevī, noskaidrojot, kas tās par izrakstītajām zālē, cik daudz tajās tiešām ārstējošo vielu un cik – pildījuma, cik ārstu rekomendācijas ir saprātīgas izejot no tā, ka organisms ir viens veselums, un tad, ja jums sāp kāja, tas nenozīmē, ka vaina ir kājā. Es par to nekad nebiju aizdomājusies, bet, izrādās, veterinārārsts apgūst visu organismu kopumā (un tā ir – kad aizvedu suni pie ārsta, viņš tak nesaka: – atvainojiet, es specializējos tikai ausu slimībās, ar pēcgalu lūdzu pie cita ārsta) un viņam ir lielāka sapratne, nekā cilvēku ārstam, kurš (tā jau nav, ka neko nesaprastu) ir speciālists piemēram, vēnu slimībās, bet par sirdi zina visai virspusēji. Kad es tā padomāju, tad sapratu – jā, patiešām.

Kāpēc šī tēma? Tāpēc ka šovasar nostaigājusies pa visādiem ārstiem pati ar savu problēmu (3 dažādi dārgi un ne tik dārgi speciālisti gan Ventspilī, gan Rīgā + operācija). Ieguvums līdzinās nullei. Kā bija, tā ir. Kaut kādā brīdī atmetu ar roku un problēma pati sāk atrisināties. Bet dusma uz ārstiem palika, jo, bāc, es dabūju izlasīt n-tos rakstus, izpētīt medicīnas grāmatas, līdz pati sapratu kur ir vaina (stāsts par to, ka cēlonis ir vienā vietā, bet sekas pavisam citā), jo ārsti mēģināja ārstēt sekas, nevis cēloņus. Bet ne par ārstiem gribēju rakstīt.

Tagad, kad runājos ar to cilvēku, tikai apstiprinājās tas, ko jau biju puslīdz sapratusi pati. Vecum vecais stāsts – mēs paši esam visa sākums un gals. Arī mūsu veselība.

Kaut kā tas tā iegājies, ka mēs aizejam pie ārsta un noliekam viņam priekšā to savu organismu ar visām kaitēm un sakām: – ņem, salabo. Tāpat kā mēs aiznestu saplīsušu datoru pie meistara. Tā, it kā mūsu slimības būtu kaut kas ārpus mums un būtu mums vienkārši no ārpuses pielipis kā dadzis, kurš jāizpiņķerē no matiem. Mēs sakām: – Tagad izraksti zāles, nozīmē procedūras, izgriez lieko, lai es salabots varu dzīvot tālāk. Tā, it kā slimība uz mums neattiektos un ne mums tagad par to būtu galva jālauza. Tā, it kā tas būtu ārsta uzdevums, ne mūsu. Un šī ir visvieglākā pieeja un visvienkāršākā un vienkāršākos gadījumos strādā ar. Aklo zarnu var izgriezt, kāju ieģipsēt, zobu salabot un viss ir kārtībā.  Bet, paliekot vecākiem, viss vairs nav tik vienkārši. Mēs dzīvojot dzīvi, ar saviem ieradumiem, dzīvesveidu, uzņemto pārtiku, gadu no gada savu organismu ietekmējam. Un tikpat kā nemaz neieklausāmies tajā un nepajautājam tam – ko Tu, mīļais, vēlētos. Nē, mēs peldam pa straumei, ēdam, ko dod vai ko visi ēd, stresojam uz nebēdu, neizguļamies un visādi citādi savu nabaga ķermeni mokam, līdz kaut kur, kādā kaktiņā, kaut kas vairs nefunkcionē tā, kā vajadzētu. Un aiziet ķēdīte. Un rezultātā ir slimību buķete un kartiņa kā Raiņa kopotie raksti. Tāda izmeklēšana un šitāda. Tādas zāles un šitādas. Un nelieli uzlabojumi. Un dusmas uz ārstiem (kā man), ka tie neko nejēdz.

Bet patiesībā viss ir pavisam vienkārši. Ja mēs par sevi vairāk interesētos un sevī ieklausītos, viss būtu daudz vienkāršāk. Jo būtībā ir tā, ka mēs zinām. Ka mēs ar pakaļu jūtam, kas mūsu ķermenim vajadzīgs. Ja mēs tā vietā, lai lasītu kā ar 7 paņēmieniem kļūt laimīgam, palasītu kaut ko no literatūras par organisma funkcionēšanu vai pakonsultētos ar kādu, kas to saprot, nevis aiznestu savu organismu pie ārsta un teiktu: – Ņem, ārstē!, tad viss būtu daudzkārt labāk. Tiesa gan, esmu drusku sašutusi, ka tikai viens no tiem ārstiem, pie kā gāju, ar mazo pirkstiņu parādīja pareizo virzienu pavisam cita orgāna virzienā. Pārējie paņēma naudu un ārstēja kāju, kad cēlonis ir galvā. Un es neticu, ka viņi nezināja – nebija jau mans gadījums nezin kāds unikālais. Patiesībā ļoti izplatīta lieta, kā vēlāk uzzināju. Tā, ka vēlme nopelnīt un negribēšana iedziļināties arī šeit ir.

Un atkal – viss ir mūsos pašos – laime, veselība, mīlestība – absolūti viss.

Mana Zeme

Lai tur vai kā… Dažs teiks – nu jau ir par traku… Dažs saviebs seju un purpinās, ka Latvija ir muļķu zeme, kurā tikai jukušais var būt laimīgs. Un lai! Lai saka, lai viebj, lai purpina! Es esmu šajā zemē piedzimusi, uzaugusi un te arī galvu nolikšu. Manī mīt Kurzeme un Zemgale un Rīga pa vidam un drusku no Latgales. Manī mīt pilnīgi neadekvāta savas valsts mīlestība. Manī mīt pilnīgi jukuša cilvēka mīlestība uz tautas deju. Manī mīt apsēstība ar Latvijas krāsām – gan tām, kas karogā, gan tām, kas tautas tērpos, gan tām, ar ko gadalaiki iekrāso mežus un ceļmalas, laukus un pļavas. Es nemūžam negribētu dzīvot vietā, kur nav gadalaiku. Es nemūžam negribētu dzīvot vietā, kur nav Dziesmu svētku un Ziedoņa dzejas. Un Paula mūzikas. Un latviešu valodas. Un Grīziņkalna un Vecrīgas ieliņu.

Man ir labi šajā zemē. Patiešām. Un es ar prieku skatos uz cilvēkiem, kam karoga lentītes pie krūtīm – un zinu, ka neesmu viena. Ka mēs esam vairāk. Ka mēs šeit paliksim un strādāsim un būsim laimīgi. Es daudz esmu laukos un daudz esmu pilsētās un gribu pateikt paldies tiem kultūras namu vadītājiem, skolotājiem, pārdevējiem, strādniekiem, celtniekiem, santehniķiem un kurinātājiem, kuri dara savu darbu ar garšu un uz manu jautājumu: “Kā iet?”, pasmaida un saka, ka iet labi. Un neviens man neiestāstīs, ka ir slikti. Jo mēs paši, mēs paši radām savu dzīvi, kā lugu uz skatuves ar noteiktām dekorācijām. Arī vissliktākajās dekorācijās var radīt šedevru un vislabāk aprīkotajā skatuvē var izgāzties. Mūsu dekorācijas ir Latvija un tur neko nevar darīt. Tā ir un ir labi. Viss, itin viss prasa piepūli. Ne velti tautas dziesma saka: “Neba maize pati nāca bagātā vietiņā.”. Nekas nenāk pats – es to zinu. Regulāri izeju ārpus komforta zonas, regulāri kļūdos un krītu, bet tās ir manas kļūdas un nav tur ko valsti un zemi vainot. Paguļu, pieceļos, nopurinos un eju tālāk. Un aiziešu ar.

Un tāpēc teikšu dzejnieka vārdiem:

Tu esi Latvija

Šo pašu svētāko
Tu neaizmirsti:
vai celies debesīs,
vai jūras dzīlēs nirsti,

vai draugu pulkā
dali savu prieku,
vai viens pats satiecies
ar pretinieku –
Tu esi Latvija!

/Autors: Ojārs Vācietis/

 

 

Iedvesma

Dari, ko darīdams, it visam nepieciešama iedvesma. Kāds pamudinājums, aicinājums vai, kas vēl iedarbīgāk, spēriens pa pakaļu. Vai reāls spēriens mani mudinātu rīkoties, nezinu, bet emocionāls – noteikti.

Tā kā esmu gaisa cilvēks, mani virza vēja plūsmas – idejas, emocijas, sapņi galu galā – bet visa šī kuģu kompānija, jeb sauksim to par iedvesmas rēdereju, ir dikti jau nu mainīga. Vienu brīdi pūš stabils rakstniecības vējš, bet skaties vien – jau ir uzpūtusi deju brāzma un dators tiek nolikts malā un sameklētas deju čības, lai uz ātro, pie skapja spoguļa izmēģinātu, vai es varu, sekojot Jegora Družiņina rādītajam, vismaz mēģināt atdarināt Džeksonu.

Tā kā esmu jau liela meitene, ar laiku esmu iemācījusies kontrolēt visas šīs pūsmas, brāzmas un bezvēja periodus ar. Nu, vismaz lielos vilcienos.

Tomēr, lai vai kāds vējš sāktu pūst, tam vienmēr ir nepieciešams ierosinātājs. Bieži gadās, ka ierosinātāji nostrādā nejauši – ne cerēti, ne gaidīti, bet ir brīži, kad ierosinātāji tiek iedarbināti apzināti. Un tie ierosinātāji (gan apzinātie, gan neapzinātie) ir visai dažādi.

Nu protams, ka jūtūbs. Reiz runāju ar vienu savu labu draugu (no tiem cilvēkiem, par kuriem iedomājoties, smaidu) par ticības un dzīves skolotāju tēmu un viņš teica, ka viņa skolotājs ir jūtūbs. Jo tur var atrast visu, ko sirds kāro – gan gudru cilvēku atziņas, gan mūziku – nu, jūs jau zināt. Nu jā – mans skolotājs un iedvesmas ierosinātājs arī ir jūtūbs. Nu, piemēram, šūšanai – skatos video, kuros ir nofilmēts augstās modes rašanās process – Dior, Chanel, Valentino un citu modes namu video. Kā meistari veido, piegriež un darina tērpus. Cik rūpīgi tiek izvēlēts ik diedziņš, ik podziņa. Kā izšuvējas strādā pie izšuvumiem – katra pērlīte un lapiņa tik skaisti tiek piešūta pie auduma. Mani nekad neuzrunā tādi video, kur parādīts, kā auduma gabalam izgriežot caurumu galvai un pēc tam to ar striķi apsienot, var tikt pie kleitas. Vai kā ar līmes pistoles palīdzību var uztaisīt čības. Nu nē – tas nav par mani un uz to es netiecos. Vai – pēdējā laikā sakarā ar manu sapņu darbu intensīvi skatos deju video – sākot no baleta klasēm un beidzot jau ar gataviem uzvedumiem, tai skaitā visādus iesildīšanās un izvingrināšanās video. Skatos tautas deju koncertus un ģībstu aiz aizkustinājuma. Vai – ja uznāk lielais slinkums, varu paskatīties arī, kā labas mājsaimnieces uztur māju – nu visādus tur knifiņus un idejas. Jā, tā ir ideāla iespēja – pāris minūtēs, neizejot no mājas un neizkāpjot no gultas, var tik daudz iemācīties.

Vēl mani ļoti uzrunā tas, ko redzu, saklausu un sataustu, esot ārpus mājas – visādas izstādes, citu cilvēku mājas, sanāksmes, semināri reizēm negaidot var sniegt kādu impulsu. Un bieži ir tā, ka ne jau tas mērķis man ir sniedzis iedvesmu, kā dēļ esmu izgājusi no mājas, bet kāds nejauši satikts cilvēks, glezna, mājas interjers, dārzs, puķīte… Tāpēc ir jāizkustas un jāiet cilvēkos. Lai sajustu dzīvību un kustību, strāvas un enerģijas. Kad esmu bijusi Rīgā, manī vienmēr kūsāt kūsā iedvesma, jo esmu sasmēlusies ģērbšanās, viegluma un citāda dzīvesstila sajūtas un nojausmas.

Nu jā, un cilvēki. Uz vecumu esmu sapratusi, ka cilvēki var sniegt ļoti daudz. Daudz var arī paņemt, bet tā ir neizbēgama procesa sastāvdaļa. Tā kā darba dēļ satieku ļoti daudz cilvēku, starp tiem ir gadījušies tādi, kurus vienmēr atceros ar smaidu un pie kuriem atkal un atkal vēlos atgriezties. Cilvēki, kuru attieksme pret dzīvi, radošums, oriģinalitāte, dzīvesspars ir mani uzrunājuši vienu reizi un turpina to darīt atkal un atkal. Savas jomas profesionāļi; cilvēki kuri dzīvo un dara savu darbu ar garšu. Cilvēki, kuru sparīgums arī mani sapurina un liek rīkoties. Ļoti grūti ir ar tiem, kam viss ir slikti un tikpat grūti ir ar tiem, kam ir labi tā kā ir. Pirmie vienkārši čīkst un paņem manus spēkus jau runājoties vien, bet ar otrajiem nav aršana. Dēļ tiem pirmajiem ļoti atturīgi darbojos ar astroloģiju, jo man nav spēka un nav gribēšanas kādu mierināt. Es varu parādīt ceļu, bet negribu auklēties. Es gribu augt un nevienu brīdi neesmu mierā ar to kas ir. Protams, ne visās jomās – ir jomas, kurās viss ir labi un mierīgi un tā lai arī paliek, jo kādu miera stūrīti dzīvē vajag. Bet ir jomas – un tās ir saistītas ar radošumu – kurās ir kur augt un kurās ir jāaug. Un tad ir labi, ja gadās satikt kādu, kas domā līdzīgi, kam ir vairāk spara un enerģijas un kas ar savu rīcību rāda piemēru un liek sapurināties un kustēties.

Un te nu esmu nonākusi pie sava pēdējā “ieguvuma” savai cilvēku “kolekcijai” – meitene, kura pateica teikumu, kuram es ne vienmēr esmu sekojusi līdz šim, bet kurš klusiņām ir skanējis manā galvā jau kādu laiku un kuram esmu cieši apņēmusies sekot turpmāk: “Es izvēlos tikai to labāko. Tas attiecas uz ēdienu, apģērbu, aktivitātēm un visu citu”. Tā meitene astroloģiski ir tīra uguns – rīcības cilvēks. Manī arī ir diezgan uguns, bet ne tādos daudzumos un man vienmēr ir gribējies degt drusku gaišāk un ar lielāku liesmu. Un tā meitene manī šo liesmu reāli iededza. Jau sākot ar savu izskatu vien un beidzot ar dzīvessparu un mērķtiecīgu rīcību. Un kas visā šajā ir tas interesantākais – mans ceļš pie viņas, vai mūsu ceļš līdz brīdim, kad varam apsēsties un viena uz otru skatoties, parunāties, nemēģinot perināt slepkavības plānus, ir bijis garš – piecus garus gadus un grūts. Ko es ar šo gribu teikt – reizēm ir tā ka pretpoli ļoti labi viens otru var papildināt un protams, tie pievelkas. Par to ir vērts padomāt.

Bet kopumā ņemot – iedvesmu var atrast jebkur, ja vēlas. Ja nevēlas – tad nekur. Tā ir.

Parādi

Šis ir parādu atdošanas laiks. Parādu ne gluži finanšu izpratnē, bet plašākā – parādu pret sevi, mīļo, izpratnē. Jo, dienām ejot, iesākto un nepabeigto darbu saraksts ir tikai audzis, nevis gājis mazumā. Un nu, kad Saturns ir nostājies uz kara takas ar manu Jupīteru, kurš iespiests starp Plutonu un Urānu un tāpat jau nejūtas labi ne zīmē un ne mājā, jeb citiem vārdiem, izveidojos ilgstošu kvadratūru ar augstāk minētajām trim planētām, pa kārtai tās pārstaigādams un atgādinādams, ka kaut kad iesāktais ir jāpabeidz, nu es cenšos pabeigt.

Pirmkārt jau, pavasarī pabeidzu augstskolu, otro pēc skaita un pēdējo arīdzan. Iesāku 2007.gadā, pabeidzu 2017. 10 gadi nav slikts ātrums 2 gadu mācību programmai, vai ne? Smagi un grūti un grūti un smagi, ar vienu klupienu, kad gribēju jau pavisam atmest ar roku, tomēr, pierunāta, neatlaidos un – izturēju. Fū…

Otrkārt, kaut kā uzkurbulējos un iekustināju nobremzēto tautas tērpu šūšanas vilcienu. Šobrīd man stāv rindā 2 sarafāni, 1 bruncis un 1 krekls. Un man patiešām patīk… būtu tik dienā vairāk stundu.

Treškārt, un kas ir pats svarīgākais parāds pašai pret sevi, lietu novešanas līdz galam sakarā, ir dejas. Jeb tautas dejas. Jo iesākts ir bijis, bet nemācēju, nepratu, negribēju novest iesākto līdz galam. To izdarīja citi un ļoti veiksmīgi – nevar zināt, kā man būtu iznācis… Bet visi pirmie laikam jau ir jāslīcina. Es ar` pamanījos noslīcināt un noslīku pati uz gariem 4 gadiem. Nu ko tur vairs… Bet es esmu par to daudz domājusi, analizējusi, pārcilājusi prātā neskaitāmas bezmiega naktis grozīdamās no vieniem sāniem uz otriem, un ceru, ka esmu kaut ko iemācījusies. Un nu man ir dota vēl viena iespēja. Es vīram vienu dienu, pirms došanās uz mēģinājumu, teicu, ka iekšēji ļoti savācos un noskaņojos uz gaidāmo. Ļoti cenšos ieklausīties un sajust cilvēkus, kas man ir ļāvuši būt tur, kur esmu šobrīd. Jo neviens, arī visums, nedod bezgalīgu iespēju skaitu. Lieki teikt, ka tas ir parāds man pašai pret sevi, pret saviem sapņiem, pret savu mīlestību uz tautas deju, pret dejotājiem, tērpiem, skatītājiem. Pret visu, kas tajā un ap to. Dažkārt domāju – tas ir tā tāpēc, ka tik smagi iet (un, kā zināms, gribas jau vienmēr to, ko nevar dabūt) vai tā patiešām ir mīlestība… Kas lai zina? Man ir sajūta, ka arī šis nebūs viegli un neies tā – tralalā, tralalā, bet es esmu cieši apņēmusies izturēt. Pat ne izturēt, bet vienkārši – noliekt galvu, kā to dara vērsis un neatlaidīgi iet uz priekšu. Saturnam patīk šī pieeja…

Ceturtkārt – maizes darbs. Esmu atgriezusies tajā jomā, kas man ir sagādājusi visvairāk gandarījuma. Ne tāpēc, ka es būtu kāds darba aizsardzības fans, bet tāpēc, ka varu braukt, satikt cilvēkus, redzēt neredzētas vietas, runāties, reizēm palīdzēt – nu kā jau Dvīnis. Šis laiks vispār ir lielas kustības laiks – krustu šķērsu pa Kurzemi – no Sēmes uz Vārmi, no Bārtas uz Gudeniekiem, pa vidam Kuldīga ar Liepāju un Aizpute ar Grobiņu. Jā, un Tukums ar smukumu. Un visur ir cilvēki, kurus priecājos redzēt un satikt. Celtnieki un ārsti, vīndari un kūdras purva velli – visdažādākās profesijas, dzimumi, vecumi un uzskati.

Parādi ne vienmēr ir tie, par kuriem nāk atgādinājuma īsziņas. Visgrūtāk atdodamie parādi ir pašiem pret sevi. Manā izpratnē, noskaidrot parādus pašam pret sevi ļoti labi var, iedomājoties sevi 16-17-18 gadu vecumā ar tiem sapņiem, ilgām un dzīves plāniem un salīdzinot tos ar to, kas ir iznācis. Tas ir ļoti skarbi un sāpīgi. Šajā sakarā mani ļoti uzrunā un rētas uzplēš Igo dziesma “Es sev paņemšu līdz” no 1987.gada. Gada, kad man bija tie paši 18 ar visiem sapņiem, ilgām un dzīves plāniem. Katru reizi, kad klausos, asaras sariešas, jo Igo ir manas jaunības elks un Remix dziesmas ir manas jaunības dziesmas, kas tāpat jau atgādina par to, kas aizgājis un čušš – atpakaļ vairs nenāks. Bez tam dziesmas vārdi saka: “Es sev paņemšu līdz saujiņu balta vēja, bet tieši šī vēja tev pietrūks…” Laiks ir paņēmis līdzi taisni to vēju, kā pietrūkst.  Pietrūkst izmisīgi un sāpīgi un sirdi ārā raujoši.

Kaut kādā brīdi iebraucu visā šajā un, goda vārds, lūdzu pašai sev piedošanu par nepiepildītajiem sapņiem, izjukušajām ilgām un nerealizētajiem dzīves plāniem un tai pašā parādu sakarā apsolīju sev, ka cik varēšu, parādus atdošu. Tā, lai brīdī X, paliekot aci pret aci ar nodzīvoto dzīvi, nav kauns.

Planētas kā personas

 

Un atkal mana mīļā astroloģija… Varētu likties, ka par astroloģiju jau viss ir uzrakstīts, un tā jau arī ir, tikai…. Vēl visu neesmu uzrakstījusi es. Tie cilvēki, kas lasa manus savārstījumus ne tikai par astroloģiju, bet par visu ko citu arī (www.majsaimniecespiezimes.lv)  ir apsveicami sakarā ar izturību un morālo stāju un spēju iebraukt manos sacerējumos. Es pati šad un tad šo un to pārlasu un man liekas – jā, es gribētu ar sevi pazīties – ha, hā (brīnums gan, vai ne?). Bet tas tikai liecina par to (un arī astroloģiski apstiprinās), ka man ar sevi ir labi, t.i., man ir pretenzijas pret šo un to izskatā un raksturā, bet kopumā es un es pati (me and myself) – mēs sadzīvojam labi.

Bet, atgriežoties pie astroloģijas, kaut kad jau gribēju uzrakstīt par to, kā iztēlojos, jeb personificēju planētas, jo ir vieglāk, ja lietām piešķir personu iezīmes. Bet nu, aiziet:

Saule – karalis, ķēniņš, imperators. Tāds, kas izstaro ap sevi gaismu un pats arī atrodas un gozējas prožektoru gaismā. Augstsirdīgs un dāsns. Mīl dzīvi un svētkus. Ir enerģijas pārpilns. Šim ļoti līdzīga ir Lauvas zīme. Jo Lauvas grib būt tie labākie un skaistākie un gudrākie. Un necieš kritiku. Nemaz. Ja jums ir pazīstams Lauva, dieva dēļ nekritizējiet – tā neko nepanāksiet, tikai sabojāsiet attiecības. Lauva ir vadāms ar uzslavām un saprātīgiem glaimiem.

Mēness – kaut kas līdzīgs tai Jelgavas studenta skulptūrai. Tie, kas redzējuši, sapratīs. Tāds vīrelis – mazs, kārns, ar bālu ādu un pili deguna galā. Jūtīgs un emocionāls. Mūžam par kaut ko noraizējies. Mīl kapsētas un kapu svētki ir viņa svētku svētki. Pārvietojas pa ēnu, pa krēslu, pa nakti. Viens un sakautrējies. Nokāvies ar visādiem sapņiem un priekšnojautām.  Mēness zīme ir Vēži. Kautrīgi un intuitīvi un visu atceras. Vēzim vajag savu alu, kur nolīst, savus cilvēkus apkārt. Lai ir, kam uztaisīt vakariņas un vakarā nodziedāt šūpuļa dziesmiņu. Neskatoties uz vīreļa tēlu, mēness ir arī ļoti sievišķīga (visdziļākajā nozīmē – māte, dzimta, jutekliskums, erotika), ja tā var teikt, planēta. Mēness erotikai nav nekāda sakara ar žurnālu “Žirafe”. Tā ir slēpta, dziļa un šādam tādam pat nenolasāma.

Venēra – tāda sakopta, smaržīga un smaidīga kundzīte. Sievišķīga. Mīl naudiņu un rotas un prot novērtēt skaistas lietas. Mīloša un protoša veidot attiecības. Skaisti dzied un skaisti dejo. Garšīgi taisa ēst un priecājas par ciemiņiem. Šeit nav Mēness rūpes par savējiem. Šeit ir drusku tāda kā izrādīšanās. Runājot par Venēras zīmēm, jāsaka, ka arī astroloģijā ir momenti, kas drusku tā kā mulsina. Bet, kad iemanās, tad var dzīvot. Viens no mulsinošajiem momentiem ir planētu un zīmju sakarība, t.i., principā katrai planētai būtu jābūt saskaņā ar vienu zīmi. Bet planētu ir 10 un zīmju – 12. Līdz ar to Merkuram un Venērai ir pa divām. Par Merkuru pašās beigās, jo Merkurs ir pavisam īpašs, bet Venērai pēc šo laiku tradīcijām pienākas divas zīmes – Vērsis un Svari. Vērša Venēra ir tendēta uz materiālām vērtībām, dārglietām, naudiņu. Viņa prot arī dziedāt. Prot arī dejot, bet ne tik izcili, kā Svaru Venēra. Vērša Venēra ir sievišķīgi formīga, Svaru Venēra – slaika un kalsna, ar graciozām kustībām. Svaru Venēra ir tā, kas dzīvojas pa ballītēm, pa kompānijām, flirtē uz nebēdu un septiņas reizes apprecas. Svaru Venēra ir nacionālās operas balerīna un viņai ir visiekārojamākais vīrietis ciemā. Ne tāpēc, ka mīl, bet tāpēc, ka viņai vajag to labāko, ar ko iet uz ciema diseni.

Marss – pašpuika. Treniņbikses un kedas. Nemiers un dīdīšanās. Tāds – dai zakuriķ puika. Ātri uzvelkas, mīl izvicināt dūres. Nedod dies, ja kāds aizskars viņa priekšstatus par to, kas ir labs un kas – slikts. Viņam pašam ir savs vērtību kodekss un pie tā arī pieturās. Marsam atbilst Auna zīme. Tādi ātri un impulsīvi cilvēki. Pilnīgi pārliecināti par savu taisnību un te nav ne miņas no Mēness šaubām un zemapziņas mokām. Te ir lēmums un rīcība. Apņēmīgi un mērķtiecīgi. Tikai neiedomājaties, ka būs vienkārši Aunu pārliecināt par kaut ko pretēju tam, ko viņš ir ieņēmis galvā.

Jupīters – juridiskās augstskolas profesors ar goda rakstiem un atzinības balvām un piecām izdotām grāmatām, kuras lasa visi un kas noder visai cilvēcei. Baznīcas padomes priekšsēdētājs un bāriņu aizstāvis (he, he, Sūnu ciema zēni). Morāles un tikumības koloss. Ja ir labā noskaņojumā – dala prēmijas un algas pielikumus, ja sliktā – nedala neko. Bet neko ļaunu arī ne. Jupīteram atbilst Strēlnieka zīme. It kā. Mana sajūta ir, ka Strēlniekam piemīt arī kaut kas no Marsa un Merkura. Nemiers, ziņkārība, kustība laikā un telpā. Jupīters manās sajūtās ir par lēnu un masīvu. Strēlnieki, cik pazīstu, ir ātrāki, nemierīgāki, gatavi lēkt iekšā pirmajā autobusā, lai dotos piedzīvojumā. Tālas zemes, citas kultūras, joga un tibetiešu meditācijas. Strēlnieki spēj pieņemt un sagremot visu. Cilvēki ar gana plašiem uzskatiem un sirdīm.

Saturns – sapīcis priekšnieks ar pulksteni un kalendāru. Punktuāls un precīzs. Necieš vaļības un par visu liek samaksāt. Un, kad maksāts ir gana, tad iedod ledeni. Šokolādes kūku no viņa nesagaidīsi. Skaita katru kapeiku un katru minūti. Struktūras un kārtības iemiesojums. Pastāv uzskats, ka armija ir Marsa tēma, bet man liekas, ka Saturna. Režīms un ierobežojumi, ierinda un  stingrība. No armijas tēmām Marsam piestāv šaušana un kaušanās un skriešana. Bet armija, kā struktūra, kā veidojums – tīrs Saturns. Saturna zīme ir Mežāzis. Mežāži ir mērķa un karjeras cilvēki. Labi iederas hierarhijās un struktūrās. Viņiem patīk instrukcijas un shēmas un plāni. Viss, kam ir noteikts saturs – ēdiens pēc receptes, deja  saskaņā ar horeogrāfiju, mūzika pēc notīm.

Urāns – hipsteris ar jaunāko aifonu un puķu bērns vienā personā. Ar tehnoloģijām uz tu, mati līdz dibenam, bārda līdz ceļiem, kedas un brīvība. Neparedzams un ātrs un lēns. Neparedzams būs īstais vārds. Kur parādās Urāns, tur ir iemīlēšanās no pirmā acu skatiena, lauztas kājas, paaugstinājums darbā un tetovējums uz dibena un riņķis degunā. Viss, kas ir negaidīts un parasti arī – neparasts. Kaut kas, kas neiederas ikdienišķajā dzīves ainā. Urānam atbilst Ūdensvīra zīme. Brīvību mīloši, mazliet ekscentriski, inteliģenti cilvēki. Spējīgi sadarboties ar visiem, bet mīloši brīvību. Viņi grib piederēt kolektīvam, bet negrib iesaistīties un piesaistīties. Ļaujiet Ūdensvīram būt brīvam. Viņš nekur nepazudīs, jo ir arī pietiekami praktisks, bet pratīs to novērtēt. Ūdensvīru nevar piesiet, tur neko nevar darīt.

Neptūns – mākslinieks ar bereti un nosmulētu halātu. Nosmulētu gan tādēļ, ka darbojas ar krāsām, gan tādēļ, ka aizmirst uzģērbt tīru. Un nemaz nezina, vai tīri vispār ir. Un vai vispār ir. Mūzika un kino un dziļdomīgas bohēmas sarunas par mākslu un pasaules glābšanu zālītes miglā. Bohēma un alkohols un ģenialitāte vienā kokteilī. Neredzama un trausla robeža starp ilūziju un realitāti. Neptūnam atbilst Zivju zīme. Mistiķi un pasaules glābēji un cilvēkmīļi. Ja kāds brauc uz Muceniekiem barot bēgļus, tad 99% tas cilvēks ir dzimis Zivju zīmē. Jūtas un asaras un visas cilvēces sāpes un sirds stīgu vibrēšana vienā taktī ar Dženisu Džoplinu. Dzeja un “Es Tevi mīlu, Tu mani nē”. Trako nama kandidāti vienlaikus ar Luvras zāļu karaļiem. Ar Zivīm ir grūti un Zivīm pašām, man šķiet, ir grūti.

Plutons – piedodiet par personifikāciju, bet – Tramps. Vai Lembergs. Vara un nauda. Un uzspļaušana visiem ierobežojumiem, tai skaitā – likumiem. Liela nauda un milzīga vara. Plutonam nav rāmju – ja tas dusmojas, tad ir pilsoņu karš. Ja priecājas – 100 miljonu laimests loterijā. Plutons redz, kas jums aiz ādas. Plutons jūt ar to vietu. Viņam nevajag pierādījumus. Viņš vienkārši jūt. Kā dzīvnieks. Un tāpēc ir neuzvarams. Plutona zīme ir Skorpions. Skorpioni ir ekstrasensi. Vienalga – balti vai melni, bet tādi, kas spēj saskatīt eņģeļus un redzēt miroņus. Skorpioni it visā iedziļinās un neko nepalaiž vaļā, pirms tas nav apmuļļāts un apdomāts simtiem reižu. Skorpioni ir labi izmeklētāji un viņus nav iespējams piemānīt. Skorpioniem piemīt milzīga seksuāla enerģija, kas robežojas ar maģiju. No viņiem ir grūti aiziet, bet dzīvot ar viņiem arī nevar – viņi ir greizsirdīgi un privātīpašnieciski un neizturami. Vismistiskākā zīme.

Un beidzot – nabaga Merkurs. Manās sajūtās Merkurs ir tīrs intelekts. Īso gabalu rakstnieki un žurnālisti. Īso gabalu ceļotāji un īso gabalu komunicētāji. Bet, tāpat kā Venērai, arī Merkuram ir piespriestas divas zīmes – Dvīņi un Jaunava. Tas ko minēju, ir Dvīņu Merkurs. Ār ātru prātu un ātriem lēmumiem. Nepastāvīgs un gaisīgs. Tāds, kuram arī vajag brīvību un kādu grāmatu vai žurnālu vai vismaz avīzes gabaliņu atejā, ko palasīt. Vai telefonu vai planšeti vai datoru. Dvīņu Merkurs prot apieties ar tehnoloģijām un alkst pēc informācijas. Cilvēki viņa dzīve nāk un iet, bet retais paliek un aizķeras, jo Dvīņi ir virspusēji, jeb pareizāk sakot, Dvīņu atslēgas vārds ir “interesanti”. Dvīni var pieturēt, noturēt un piespiest kaut ko darīt, ja viņam ir interesanti. Ja nav, tad viss. Aizies no sievas, no darba, no adīšanas pulciņa, uzaus kedas un dosies pasaulē.

Jaunavas Merkurs ir cits. Analītisks un apzinīgs. Pienākuma un kalpošanas Merkurs. Ne miņas no Dvīņu gaisīguma. Jaunava bija tā, kas izdomāja, ka cilvēkam jāiet uz darbu un jāstrādā. Jeb pareizāk – jākalpo. Jaunava pievēršas detaļām un iegrimst sīkumos. Tāpēc Jaunavas ir labi grāmatveži, bet slikti uzņēmumu vadītāji, jo viņi neredz kopainu. Viss sabirst detaļās. Jaunavas programma ir ekselis – rūtiņu pa rūtiņai – visi dati glītās rindās un stabiņos. Dārzeņi vadziņās, karotes atvilktnē. Veselīga pārtika un rīta vingrošana. Labas atzīmes un kārtīga skolas soma.

Šeit ir redzama tāda atšķirība, ka nevaru vien sagaidīt, kad atklās vēl kādu planētu, kam atdot Jaunavas zīmi. Jo Merkuram piestāv Dvīņi. Merkurs atrodas vistuvāk Saulei un tā temperatūras svārstības ir milzīgas. Tas nekā nesaderas ar Jaunavas mērenību.

 

Kardinālās zīmes – Auns, Vēzis, Svari, Mežāzis


Nu jā – ir pagājis kāds laiks no pēdējā ieraksta par šo tēmu. Tas tāpēc, ka, pirmkārt, nebija laika, bet pamatā – nebija iedvesmas. Un vēl – viens manas dzīves notikums, kas mani ļoti satricināja negatīvā nozīmē, astroloģiskajā kartē parādījās, kā, protams, unikāls un vienreizīgs notikums, bet – labs. Nu un tagad domāju – diez, ko tas varētu nozīmēt?

Bet par kardinālajām zīmēm runājot – tie ir tie cilvēki, kas bīda un kustina dzīves ratu. Ja cilvēka horoskopā ir daudz kardinālo zīmju, tad tas jau nu mierā nesēdēs ne pa kam. Tie ir tie, kas izgudro, racionalizē, maina, pārkārto, ievieš izmaiņas. BET, kā saka Godmanis – tikai sākuma stadijā. Tie ir ideju un impulsu cilvēki, kam nav pacietības ilgi sēdēt un ņemties un visas reformas ieviest dzīvē. Tām vajadzībām ir fiksētās zīmes.

Auns = uguns + kardinālā zīme. Te var skaidri iztēloties cilvēku, kas ir karotājs un cīnītājs un mūžam pārliecināts par savu taisnību un var mācīt cilvēkiem, kā dzīvot. Pazinu vienu meiteni, viņa bija sekretāre, bet pasniedza sevi nu gluži vai valdes priekšsēdētāja lomā. Varēja izbārt jebkuru un arī pamācīt, kā jādzīvo. Tolaik, kad viņu pazinu, vēl ar astroloģiju nebiju aizrāvusies, tāpēc varu tikai pieņemt, ka viņai vēl kāda planēta bija Auna zīmē. Nu ļoti klasisks piemērs. Lieki piebilst, ka Auni necieš, ka viņiem iebilst, neklausa vai kritizē. Viņi ir no tiem, kas plēš traukus un var mest pa gaisu visu, kas pa rokai, ja sadusmojas. Te vēl viens piemērs nāk prātā – bija man reiz priekšnieks, kuram gan Saule bija Dvīņu zīmē, bet viņam bija Aunā citas planētas. Un viņš patiešām varēja mest ar to, kas pa rokai. Un tā arī darīja. Vienīgi Saule Dvīņos viņam ļāva ātri visu aizmirst un smaidīgi dzīvot tālāk. Bet jā – ja vajag veikt reformas – pasauciet Aunu.

Vēzis = ūdens + kardinālā zīme. Tad, kad apdomāju, ko par kuru zīmi rakstīšu, vislielākās grūtības man sagādāja Vēzis. Visi zina, ka Vēzis ir kautrīgs, mājīgs un intuitīvs. Kur te kardinalitāte? Man pašai ar Vēžiem ir darīšana visu mūžu un vēl joprojām es viņus nepazīstu. Tāds tumšais zirdziņš prieks manis. Jo ļoti daudziem aktieriem arī ir horoskopos Vēža zīmes – kur gan te kautrība? Man liekas (bet tikai liekas), ka Vēzis, lai arī kluss un kautrīgs, tomēr ir uzņēmīgs un spējīgs aizstāvēt savas vērtības cik tik spēka. Viņš negrib, ka viņu aiztiek, bet ja aiztiek, tad lai sargās. Tāds klusais cīnītājs par savu māju, ģimeni, patvērumu. Rūpes, lai visiem viss būtu – Vēzis iet un pelna un velk uz mājām visu, kas vien var noderēt. Vēži ir arī tie, kas mīl darboties ar cilvēkiem – personāla cilvēki, audzinātāji, skolotāji – viņiem patīk rūpēties, lai visi būtu paēduši, siltumā un aprūpēti. Iespējams, ka, pateicoties ūdenim (intuīcija) un kardinalitātei (impulss), Vēži piedzīvo zināmus redzējumus un dažkārt spēj ieskatīties tur, kur citi to nespēj.

Svari = gaiss + kardinālā zīme. Nu te ir viena saviesīga kundzīte vai kungs, kas mīl uzpucēties, uztaisīties un doties sabiedrībā. Pat dzīvesbiedrs tiek izvēlēts tāds, lai var palielīties. Es vienmēr saku, ka Svari ir balerīnu zīme – t.i. skaisti iznesties citu priekšā. Ja Jums vajag uzņēmuma seju vai sabiedrisko attiecību speciālistu, tad uzrunājiet Svarus. Sarunāt, vienoties, jauki patērzēt, smuki izskatīties – tas ir par Svariem. Viņi ir no tiem dzīvesbiedriem, kas sestdienas rītā, kad ir prātā tikai doma – izgulēties, jau astoņos no rīta bukņī augšā un saka, ka pietiek gulēt, ka tā jau visu dzīvi var nogulēt, jo Svari nesēž, neslaistās un nezvalstās pa dīvānu. Tikai nelaime – viņiem ir grūti ar lēmumu pieņemšanu. Viņi var mocīties vienlīdz ilgi ap to, kādu telefonu pirkt (arī – mana pieredze – ne vairāk un ne mazāk, kā 6 mēneši), kā arī ap to, kādu krējumu vai bulciņu. Tāds Auns šito nevarētu paciest nevienu brīdi. Tur būtu kašķis uz līdzenas vietas.

Mežāzis = zeme + kardinālā zīme. Te ir viens precīzs, punktuāls, uzņēmīgs darbonis. Ierēdnis un jurists. Mežāži ir sabiedrības skelets un karkass, uz kā viss turās. Viņi ir tie, kas nosaka likumus un piedod dzīvei struktūru. Ļoti labi plānotāji un administratori, viņi jūtas labi strukturētā, saplānotā vidē. Man pašai ir ļoti spēcīgs Saturns, kas ir Mežāža pārvaldnieks, tāpēc, neskatoties uz Dvīņu gaisīgo dabu un brīvības mīlestību, arī man ir vajadzīga struktūra un plāns. Taupīgi, apdomīgi, arī radoši. Pazīstu vienu tautas deju kolektīva vadītāju – Mežāzi un jā – tautas dejas ir Mežāža tēma, jo kur vēl strukturētāku vidi? Viss notiek pēc zīmējuma un skaita. Dejošanai gan vēl vajag arī kādu gaisa zīmi – vieglumam. Tīram Mežāzim varētu būt grūti.

Tā – nu būšu izgājusi cauri visām kvalitātēm. Protams, katram no mums ir savs kokteilis horoskopā un augstāk minētie apraksti tīrā veidā reti kad sastopami – un tas jau arī ir tas skaistums un arī man ir interesanti. Ja visus varētu ielikt kādos rāmjos, tad dzīvei pazustu garša.

 

Vēstule Nāvei

Pirms kādām dienām redzēju reklāmas rullīti filmai “Collateral Beauty”, kur Vils Smits raksta vēstules Mīlestībai, Laikam un Nāvei. Un es vēl iedomājos – ko gan es teiktu Nāvei? Iedomājos un satikos ar viņu. Vai ar to. Tā ir dzīva būtne vai priekšmets? Kas zina?

Satikos un tagad zinu, kāda ir sajūta ar viņu (man tā būs dzīva būtne) tiekoties. Un sajūta ir – pakļaušanās. Bezspēcīga un, es teiktu, pat savā ziņā tādēļ salda – pakļaušanās.

Bet iemesls, kādēļ ar viņu satikos, ir mana Princese un mana suņu meitene Džīna. Brīdī, kad pa virtuves logu (tas bija pagājušo pirmdien) ieraudzīju, ka viņai nekustas viena pakaļkāja, bet velkas līdzi pāri sasalušai zemei un akmeņiem, sapratu, ka tās ir beigas. Vai beigu sākums. Un jā – viņai ar katru dienu palika sliktāk, līdz svētdien kājas nekustējās vairs nemaz un es viņu atradu sačurājušos guļam pati savā peļķē. Pa abiem ar vīru ienesām Džīnīti iekšā, un aizejot gulēt es ilgi raudāju un izmisīgi apsvēru visus iespējamos variantus, līdz atnāca Nāve, uzlika man roku uz pieres un pateica: “Viss. Tas ir viss. Pieņem notiekošo. Katram ir savs laiks un šis ir Džīnītes laiks.” Nu jā – un pirmdien, tas ir vakar, atnāca vetārsts un iemidzināja manu sirmo grošiņu. Viņa aizmiga manās rokās un nu dus tepat dārzā, kur gandrīz 13 gadus bija ripinājusi akmeņus un mīlējusi mūs. Šī savā ziņā ir mana atvadu vēstule manam Īpašajam sunim.

Un vēstule Nāvei. Jo viņa, tāpat kā Laiks un Mīlestība ir šīs dzīves neatņemama sastāvdaļa. Mēs piedzimstam un nomirstam. Un es zinu, ka miršanas brīdis pats par sevi ir atvieglojums, jo izjutu to tajā naktī. Grūti ir līdz tam tikt un grūti ir tiem, kas paliek. Un neviļus nākas domāt par tiem daudzajiem nodrāztajiem vārdiem, ka ir jāizdzīvo ik mirklis, ik brīdis, jo rīt var vairs nebūt tā kas ir šodien. Ka ir jāmīl, cik spēka un saprašanas, ka tikai mīlestība un nekas cits, brīdī, kad kāds aiziet, paliek pāri. Milzīgs mīlestības kalns.

Džīnīt, es Tevi mīlēšu vienmēr un mūžīgi. Un es ticu (jo mums katram tiek dots pēc ticības), ka mēs kaut kad satiksimies. Ka Dieviņam vajadzēja sunīti un tāpēc viņš Tevi paņēma, lai atdotu man atpakaļ, kad viņam savajadzēsies arī manis, vai Tu atgriezīsies pie manis cita suņa brūnajās acīs un slapjajā degunā.

Bet šobrīd man (kā mans dēls teica) ir vēl 4/5 no visiem dzīvniekiem, kas bija pirms nedēļas un viņi arī grib ēst un grib mīlestību un es nevaru atļauties aizmirst par tiem, ko esmu pieradinājusi. Tāpēc, tāpat kā Džīnīte nostaigāja savu ceļu, man ir jānostaigā savējais, bet nu jau ar citām sajūtām un citu saprašanu.

Un jā, Nāve, es Tevi pieņemu un saprotu un zinu, ka Tu būtībā esi tā, kas sniedz mieru un atvieglojumu pēc sāpēm un ciešanām. Mana cieņa Tev.

Mutablās jeb mainīgās zīmes

Ballet San Jose School Student

Mutablās jeb mainīgās zīmes ir: Dvīņi (gaiss), Jaunava (zeme), Strēlnieks (uguns) un Zivis (ūdens). Kā jau angliskais nosaukums rāda, tās ir zīmes, kuru pārstāvji ir spējīgi mutēt, t.i., mainīties un pielāgoties apkārtējai situācijai. Kā mans astroloģijas skolotājs Andris Račs teica – viņu moto ir: “Tad jau redzēs…”. Ko pirms laika uztraukties – kad būs par ko uztraukties, tad to arī darīs.

Protams, Dvīņi ir spilgtākais mainīguma paraugs, jo – gaisa zīme. Cilvēki, kuru dzīves moto ir: “Galvenais, lai ir interesanti!”. Un ja pieliek klāt augstāk minēto “Tad jau redzēs…”, tad iznāk viens marta runcis, kas nav noturams pie vienas kaķenes – viņš ceļo un maisās apkārt un staigā ar saplēstu ausi, bet ir laimīgs, jo brīvs un katrs rīts tam ir citāds. Šiem cilvēkiem neder grāmatveža darbs no astoņiem līdz pieciem. Šiem vajag vismaz preču izplatītāja darbu, tā lai ceļš zem kājām un katru dienu citi cilvēki sastopami un citi ciemi redzami. Dvīnis ir intelektuālis un vienā mierā spēj piekopt vairākus amatus, kas arī nav nekāds brīnums.

Jaunavas arī ir mainīga, tomēr zemes zīme. Un tas daudz ko maina. Arī viņi ir viegli ietekmējami un ietekmējas arī, tomēr zemes iespaidā visu vai vismaz daļu uzņemtā saglabā un patur sev. Tāpēc, ja jums ir bērns Jaunava, tad ir ļoti svarīgi, kā viņš tiek audzināts, jo viņš paņems un saglabās visu, ko jūs viņam iedosiet. Pie kam Jaunavām vajag zemi zem kājām un loģiski un praktiski izskaidrojamu apkārtni. Es pat teiktu, ka Jaunavām piemīt kaut kas no autistiem – vajadzība sakārtot un izskaidrot un salikt pa plauktiņiem. Tomēr, arī Jaunavām neder grāmatveža darbs (ta nu gan mēraukla), ja nu vienīgi tāds, kur ir jāpielieto sakārtošanas un sašķirošanas un efektīvas darbošanās māksla. Jaunavām tikai ir nelaime ieslēgt sīkumos.

Strēlnieks ir uguns zīme un ja tiem pievieno mainīgumu, tad saņemiet personu, kas nav spējīga nosēdēt uz vietas, jo uguns liek kustēties, bet mainīgums liek šauties visos iespējamos virzienos. Ja pa TV ir redzēta Ugunszeme, tad par visām varītēm vajag uz turieni, ja draugs ir teicis, ka Pampāļos ir enerģētiski varens akmens krāvums, tad, visticamāk tuvākajā laikā sastapsiet Strēlnieku ar mugursomu plecos klimstam ap Pampāļu akmeni. Arī Strēlnieks nevar būt grāmatvedis. Strēlnieks var būt ārlietu ministrs vai vismaz ārējo sakaru menedžeris, kurš var lidot apkārt pasaulei un darboties un darboties.

Nu Zivis – tās ir būtnes, kas ir spējīgas savā mīlestībā pret cilvēci izšķīst un pazust tajos, kurus ir ķērusi Zivs mīlestība. Rūpīgas un gādīgas, bet kopumā nespējīgas koncentrēties kādam vienam cilvēkam. Visticamāk Zivi var sastapt krišnaītu biedrībā oranžā naktskreklā vai draudzes sociālās palīdzības nodaļā. Zivīm vajag darboties sociālajā sfērā, jo ikvienam bēdubrālim paliek ap sirdi labāk, ja kāds viņu uzklausa un nevis Jaunavas garā sāk strostēt par nekārtīgu dzīvesveidu, vai Dvīņiem un Strēlniekiem raksturīgajā manierē neliekas ne zinis, bet uzklausa un apmīļo un līdzjūtīgi klana galvu līdzi katram šņukstam un elsai.

Kā man nesen viena meitene teica – astroloģija nav nekas precīzs un tā jau arī ir. Jo cilvēka raksturu ietekmē daudzi faktori un tas, par ko es te runāju, ir zīme, kādā atrodas Saule. Tāpēc, pat ja jūs esat Dvīnis (Saules zime), jūsos var nebūt ne kripatiņas no aprakstītā, ja visas pārējās planētas atrodas kādā citā horoskopa zīmē vai zīmēs. Bet ja  jums Dvīņu zīmē atrodas vēl kāda planēta vai planētas, tad ir lielāka ticamība šim raksturojumam. Vai ja jums vairums zīmju, kurās atrodas planētas, ir mainīgās, tad raksturā dominēs šis “Tad jau redzēs…” un spēja plūst līdzi dzīvei un apstākļiem, pielāgoties situācijām un neskriet ar pieri sienā un nemēģināt sevi lauzt. Iespējams, apkārtējiem dažkārt ir grūti ar šiem mainīgajiem, bet pašiem mainīgajiem arī ne vienmēr ir viegli, jo dzīve ņirb gar acīm un tos ietekmē katrs reklāmas stabs un katrs satiktais cilvēks un reizēm ir grūti savākties un ieturēt kādu vienu līniju. Ir labi iemācīties nospraust kādu vienu ceļu (vai divus, vai trīs, bet ne divdesmit dažādus scenārijus) un pie tā pieturēties. Tad patiešām ir vieglāk, jo tad iekšējais nemiers tiek drusku pieklusināts.

Pārbaudīts padoms: tā kā mainīgās zīmes viegli ietekmējas, tad var, piemēram, savākt grāmatu kolekciju, kuras jūs uzrunā un apraksta dzīvi, kādu jūs vēlētos dzīvot vai savāciet jūtūba klipu kolekciju, kurus pie vajadzības var apskatīties (tas ir efektīvāk, jo ātrāk) – man ir tāda kolekcija un, ja man ir slinkums, piemēram, iet skriet, tad apskatos motivational video for running un viss notiek. Un otrs padoms ir – tā kā galvā pamatā ir putra un domas mainās gaismas ātrumā, tad ir labi apsēsties un sevi izdomāt – tā vienkārši – mati – tādi, svars – tāds, stils – tāds utt., protams, ņemot vērā faktorus, kas nav maināmi – dzimumu, vecumu u.c. To nav viegli izdarīt, bet, kad tas ir izdarīts, tad ir vieglāk atbildēt frizierim uz jautājumu: “Kā tad griezīsim?” vai vieglāk ir izvēlēties drēbes veikalā vai ir skaidrs, uz kurieni iet mācīties – uz teologiem vai zobārstiem, jo abas jomas tažu ir vienlīdz interesantas J Fiška ir – izdomāt tēlu, kas jums patīk un sākt tajā dzīvot. Protams, ne viss ir iespējams… es gribētu būt balerīna… patiešām.

Svētdienas pēcpusdiena

lazy-homer2Pat ja cilvēkam ir tāds darbs, uz kuru nav jāiet kā uz nošaušanu un pirmdienu rīti neizvēršas par cīņu ar sevi par tēmu: iet uz darbu vai izlikties par slimu un paņemt slimības lapu, vienalga – svētdienas pēcpusdiena ir mokoša. Jo pēkšņi ir atklājies, ka bērnam skolā uz pirmdienu ir uzdots dzejolis ar pieciem pantiņiem, pie kam uzdots jau bijis iepriekšējās nedēļas vidū vai jāraksta sacerējums vai vēl nezin kādi šausmu mājas darbi. Un vēl sirdsapziņu ēd nobumbulētais laiks un apziņa, ka nekas prātīgs nav izdarīts un labā apziņā uz māju paņemtais darba dators tā arī vientuļš guļ somā un gaida pirmdienas rīta steigu.

Drēbes ir jāsariktē un bērns jānomazgā un šim nagi jāapgriež un jāizdomā, ko lai tādu ietin dāvaniņā, kas paredzēta skolas eglītes loterijai.

Jā, svētdienas pēcpusdiena nav salīdzināma ar sestdienas rīta bezrūpīgo apziņu, ka viss pasaules laiks ir tavā rīcībā un pirmdiena aiz kalniem. Kad pidžamā slaistoties laiski aizrit viena stunda pēc otras, kad tiek izdzerta viena kafijas krūze, tad otra un tad kaut kad vēl trešā – jau kopā ar brokastīm – pusdienām un nemanot pienāk vakars, seriālu un Lauku sētas aizsegā, kad ir tik viegli komentēt nemākulīgos pupiņu šķirotājus un būrīšu naglotājus. Un ja vēl uzsēžas kādam garākam seriālam no interneta dzīlēm, tad viss – vēl šo sēriju un tad vēl vienu un tad vēl vienu, līdz pulkstens rāda, ka ir nakts. Bet tas nemaz neuztrauc, jo – rīt vēl ir svētdiena. Rīt – tad tīrīs māju, mazgās veļu, pārklās gultas, mācīs bērnu, salasīs pa sētu suņu kakas, šūs pasūtītos tautas tērpus, ceps keksiņus, sagatavos atskaiti un vēl nezin ko. To visu rīt, bet šodien, – šodien vēl ir saldā sestdiena.

Un tā katru nedēļu, it sevišķi ziemā, kad netīkas ne laukā iet, jo pa nedēļu esi noskrējies mēms un lieku reizi vazāties pa pelēki – miglainu jūrmalu nav nekādas gribēšanas. Jau doma par aiziešanu līdz veikalam uzdzen šermuļus, kaut veikala apmeklējums vismaz vainagojas ar kaut ko garšīgu, ko var apēst vai izdzert.

Bet atgriežoties pie tēmas – par sestdienām vēl krutākas ir garākas brīvdienas, kad sagadās kādas četras pēc kārtas. Tad pirmo dienu eiforija ir vēl izteiktāka, kaut arī pēdējā vakara sāpīgā apziņa arī ir daudz mokošāka, jo nepadarīto darbu slogs ir vēl lielāks.

Bet ir pasaulē cilvēki, kas piektdienas vakarā lec savā auto un drāžas uz kādu kalnu, lai tur, vietējā viesnīciņā pārlaidis nakti, jau ar rīta ausmu būtu uz slēpēm vai uz sniega dēļa un tad nu varētu braukt un krist un salikt feisbukā bildes. Vai skrien gar jūras malu vai lec ar izpletni un visādi citādi kustās un dīdās. Un tiem pirmajiem maitā dzīvi, netieši norādot, ka vajag tak kustēties. Tie pirmie parasti ieņem labus amatus, jo viņi ir mērķtiecīgi, nebaidās no grūtībām un ir fiziski izturīgi, jo, lai strādātu garas virsstundas, vajag fizisko izturību. Bez tās nu nekā. Cik es pazīstu šādus cilvēkus, tik zinu, ka viņu iemīļotā literatūra ir “Mūks, kas pārdeva savu ferrari” vai tā grāmata par tām pelēm un sieru. Par cik mīlu labu literatūru un intuitīvi atšķiru graudus no pelavām (tas gan īsti neattiecas uz manis pašas saskribulēto), tad varu godīgi pateikt: tās grāmatas ir s…di. Jā – vēl viena: “Līderis bez titula”… nu nezinu… Man par šīm tēmām ir pavisam cits viedoklis, bet tas nu tā.

Nu jā – un šitie maitā visu laiskuma prieku, liekot mocīties nepilnvērtības apziņā un par pēdējo naudu pirkt ejamās nūjas, kuras izmanto vienu reizi un tad noliek kaktā. Vai nezin kādā prāta aptumsuma brīdī nopirkt Top-Šopa trenažieri, kura mūžs paies pagultes klusumā, putekļos un mierā un sviedraina, muskuļota ķermeņa pieskārienus laikam jau nesajutīs nekad. Tas ir sviedraina – jā, bet muskuļota – diez vai.

Man pašai ir labi skrienamie apavi un reizi no reizes es arī skrienu… nu es tā domāju, ka skrienu. Katrā ziņā – kustos. Vienu brīdi man gāja tīri labi – varēju 5 – 6 km vienā piegājienā nočunčināt, bet tad sāku strādāt priekšnieka darbu un abiem – gan skriešanai, gan priekšniekošanai manu fizisko spēku nepietika. Tagad nu prātoju, ka vajadzētu atsākt skriešanu. Nūjas gan nepirkšu – labāk aiziešu uz bibliotēku, paņemšu kādu aizraujošu detektīvu.

Frenks Andervuds un Guss Frings

cast_bb_800x600_gustavo-fring04-kevin-spacy-house-of-cards-1-w750-h560-2xVarētu domāt, ka šie cilvēki ir kādi zinātnes vai literatūras ģēniji, kurus apbrīnoju un kuriem vēlētos līdzināties. Bet tā nav. Jā, es šos cilvēkus apbrīnoju un vēlos viņiem līdzināties, bet viņi ir… izdomāti filmu varoņi – viens, ko spēlē Kevins Speisijs Kāršu namā un otru spēlē Žankarlo Espozito filmā, kuras angliskais noaukums ir “Breaking Bad”. Šīs filmas ir amerikāņu seriāli ar ļoti augstu reitingu (tāpēc jau sāku skatīties) un abi šie seriāli ir nežēlīgi un asiņaini, bet tajos ir vērojama tāda īpašība, kā prasme sasniegt mērķi par katru (patiešām) cenu un ārprātīga spēja savākties un palikt mierīgam arī tad, kad ir vēlme uzspert zemes gaisā, kad viss brūk un jūk un nekad nezaudēt. Vienkārši nepieļaut tādu opciju un greznību kā zaudējumu.

Diemžēl, es neesmu lāgā pratusi savākties un esmu pieļāvusi zaudējumus. Un, kad tagad tā domāju, tad tas viss ir tāpēc, ka man jau nekad nav bijis tāda stabila un konkrēta mērķa. Pat ne tā – mērķis ir bijis, bet manā galvā vārās tāda putra un domas šaudās tik nežēlīgi, ka neviens kosmoss, arī es pati nespēju saprast, kas tur notiek un izvilkt galveno domu. Tagad pie tā stradāju. Cenšos galvu turēt vairāk vai mazāk kārtībā, tomēr, kad patinu atpakaļ asociāciju ķēdīti – kas tik tur nav: sāku ar to, kas būtu jāizdara nākamajā dienā, tad domas pārlec pie drēbēm, ko vilkšu, tad atceros, ka jānopērk zeķubikses, tad, sakarā ar veikalu, nonāku pie kaķu pakaišiem un atpakaļ uz savu vannas istabu, jo tur stāv kaķu tualetes; no tām pie netīrās veļas un no tās pie domas, ka jāizmazgā treniņbikses, lai varu iet paskriet un tad jau domāju par skriešanu un no tās pie telefona aplikācijas, kas uzskaita noskrietos kilometrus…. un šitā vienā elpas vilcienā… Nezin, citiem arī tā ir, jeb man vienai pa galvu drāžas ātrgaitas vilciens bez bremzēm?

Bet, atgriežoties pie šīm filmām… nu jā – tas ko no tā visa nākas secināt, ir, ka cilvēks, ja grib, var visu. Jautājums ir tikai par to, cik šie panākumi ir noturīgi un vai cilvēks liekas mierā ar sasniegto, jeb spirinās vēl tālāk, līdz kaut kādā brīdī tomēr viņam kāja paslīd? Nav jau jāslepkavo un jāvāra mets, bet, saistībā ar pēdējā laikā manā dzīvē ienākušām tautiešu žēlabām, ka viss ir slikti un lūrēšanu uz valdību un kaimiņam kabatās, vēlējos sev atgādināt, ka jā – ja ir mērķis, tad iespējams ir viss.

Un, sev ierastajā stilā, pārlecot no vienas tēmas pie otras, saistībā ar Latvijas dzimšanas dienu, lieku reizi saprotu, ka priekš manis nav labāka vieta, kur dzīvot. Jā, esmu patriots un par to nekaunos nemaz un esmu lepna. Šobrīd skatos Latvijas radio bigbenda orķestra jubilejas koncertu ar Pauliņu pie klavierēm – skan “Pūt vējiņi” un es zinu, ka tas pieder man.